LATVIA

 

 

 

 

LATVIA

 

Latvia

 

1,907,675

64,589 km2

Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika

LSPR

1918 - 1920

We will reconstruct the

Leninist-Stalinist

Latvian

Soviet Socialist Republic !

(Latvian SSR)

Латвийская Советская Социалистическая Республика

 

 

 

Latvian Social-Democracy prior to 1919

The party was founded at a congress in June 1904. Initially the party was known as the Latvian Social Democratic Workers' Party (LSDSP). During its second party congress in 1905 it adopted the programme of the Russian Social Democratic Labour Party (RSDLP) as its own. At the Fourth Congress of the RSDLP in 1906, the LSDSP entered the RSDLP as a territorial organisation, and after the congress its name was changed Social-Democracy of the Latvian Territory.

Cīņa (Struggle) was a newspaper founded in March 1904 as the Central Organ of the Latvian Social-Democrats. It was published periodically in Riga, Brussels and Petrograd. From 1919 it was the organ of the Communist Party of Latvia.

Latvijas Komunistiskā partija 1918. un 1919. gadā

 

 

First Congress of the Communist Party of Latvia in 1919.

The LKP was a member of the Comintern (Third International) from 1919.

The party briefly governed the Latvian Socialist Soviet Republic in 1919; and changed its name to the Communist Party of Latvia in March 1919; 7,500 members in 1919. The youth wing of the party was the Young Communist League of Latvia (LKJS).

In the aftermath of the Latvian War of Independence, the LKP was banned in Latvia. Its leadership resided in exile in the USSR, while the organisation in Latvia operated clandestinely, either through underground cells, or via proxy organisations, such as Red trades unions.

 

 

In 1928 the party started operating more openly, and contested the 1928 Saeima elections through a proxy list known as the "Left Trade Unions". The list won five seats, but was banned in 1930. They reformed the following year to contest the next elections as the "Trade Union Workers and Peasants Group", winning six seats. However, in 1933 the Supreme Court ordered the dissolution of the party, and its MPs were arrested and charged with treason.

LK(b)P

In the Republic of Latvia 1920-1940. The LCP operated illegally in. After the evacuation from the Latvian Central Committee of the LCP and the government of the LSPR, the government moved to Velikiye Luki, where on January 17, 1920, the Russian office of the Central Committee of the Latvian Communist Party was established. Pēteris Stučka, Kārlis Kauliņš, Dāvids Beika, Jānis Krūmiņš, Kārlis Kaufmanis-Soms became its members, and Kārlis Pečaks and Vladislavs Zeimals became candidates for membership. Already on January 25, 1920, the office was transformed into the Foreign Office of the LCP Central Committee, the members of which were P. Stučka, D. Beika, J. Krūmiņš-Pilāts, K. Kaufmanis-Soms, Jānis Lencmanis; Candidates for members - Jūlijs Kārlis Daniševskis, K. Kauliņš, K. Pečaks, V. Zeimals. K. Pechak was appointed as the representative of the AB in Moscow. On January 31, Stučka was elected the Chairman of the ĀB and Jānis Lencmanis as his Deputy. At the end of February, Beika and Lencmanis moved to Pskov with part of their office. After the Second Congress of the Comintern, the Lecture Secretariat of the Communist International Executive Committee was established. It became the only official representative of the LCP outside Latvia. On October 15, 1920, at the meeting of the members of the Council in Moscow, Pēteris Stučks was elected Chairman of the Lecture, Kārlis Krastiņš (Viktoras) as his Deputy, Kārlis Pečaks, Jānis Lencmanis and Dāvids Beiks The lecture was directly subordinated to the Comintern Executive Committee and its secretariat, coordinating its decisions and staffing issues with it. In 1925, the Comintern leadership established the Secretariat of the Communist Parties of the Baltic States, which in April 1926 was transformed into the Polish-Baltic Flyers' Secretariat (this name is used in all LCP documents in Latvian).

As the Latvian branch of CPSU(b) it was renamed as Communist Party of Latvia (Bolshevik) (Latvian: Latvijas Komunistiskā (boļševiku) partija, (LK(b)P). When the CPSU(b) was renamed the Communist Party of the Soviet Union in 1952, the Latvian branch was reconstituted under the old name LKP.

In 1940, the "Latvian Communist Party" was included in the SAO (b) P and renamed LASCO (b) P, in 1952 it regained its previous name. The Latvian Communist Party played a central role in the administrative system of the LSSR - its task was to control how the institutions of the republic implement the policy of the Politburo of the Central Committee of the CPSU. All the most important were formulated as joint decisions of the LCP and the Council of Ministers of the Latvian SSR. Sessions of the Supreme Council of the LSSR could take place only if a decision of the Bureau of the Central Committee of the LCP on the date of convening the session, agenda, etc. had been made. The governing body of the LCP was the office of the Central Committee of the LCP. The number of bureau members and candidates varied around 15 people. The Bureau consisted of all the Secretaries of the Central Committee, the Chairmen of the Council of Ministers and the Supreme Council, the Commander of the Baltic War Area, as well as the heads of the most important sections of the Central Committee, the editors of the newspapers "Cīņa" and "Sovetskaja Latvija".

 

 

 

Dokumenti pie šķirkļa

Latvijas Komunistiskā partija

Latvijas Komunistiskās partijas prasības Augusta Kirhenšteina sastādītajai valdībai.

21.06.1940.

Latvijas Komunistiskā partija visas Latvijas darba tautas vārdā griežas pie Latvijas jaunsastādītās valdības ar sekojošām prasībām:

Lai nodrošinātu pilnīgu Latvijas brīvību, neatkarību un nacionālo patstāvību, Latvijas tautām jāuztur visciešākā draudzīga, politiska, saimnieciska un kultūras sadarbība ar Padomju Savienību.

Jānodrošina tautas vēlēta pārstāvniecība uz vispārēju, vienlīdzīgu, aizklātu un tiešu tiesību pamata (tautas nodevējiem nav balstiesības).

Jāizstrādā jauna valsts satversme.

Jānodrošina pilnīga organizēšanās, sapulču, preses, runas, domu, reliģijas un streika brīvība.

Jārada tautas armija un tautas milicija, kuru uzdevums ir nevis tautu apspiest, bet gan aizstāvēt demokrātisko iekārtu un ienaidnieka uzbrukuma gadījumā cīnīties kopā ar Sarkano armiju par demokrātisko Latviju.

Jāatbruņo un jālikvidē aizsargu organizācija.

Jāieved kontrole pār lielajām privātbankām un lielajiem rūpniecības uzņēmumiem (lielo uzņēmumu nacionalizācijas jautājumu izlems tautas vēlēts parlaments).

Jāatbalsta sīkie uzņēmumi, amatnieki, zvejnieki, lauku un pilsētu mazmājnieki.

Jālikvidē Darba centrāle, un atceļami visi viņas rīkojumi. Darāms viss iespējamais bezdarba likvidēšanai.

Jāieved noteikta 8 st. darba diena visos uzņēmumos, nokārtojams ierēdņu un kalpotāju darba laiks. Strādniekiem un ierēdņiem piešķirama katru gadu atpūta no divām nedēļām līdz vienam mēnesim ar pilnas algas izmaksu. Jānodrošina darba tautas stāvoklis vecuma dienās un bezdarba gadījumos. Vislielākā vērība piegriežama tautas veselības pacelšanai, pilnīgi nodrošinot mātes un bērna aizsardzību.

Konfiscējami valsts un tautas ienaidnieku un nodevēju īpašumi. Tāpat konfiscējami lauku lielsaimnieku īpašumi, kas līdzinās mērenām muižām, atstājot viņu pašu vajadzībām zemi un ēkas vidējas saimniecības apmēros. Konfiscētā zeme sadalāma bezzemniekiem un sīkzemniekiem, kuri paši savu zemi apstrādā. Nedrīkst aiztikt darba zemniecības zemi, lopus, inventāru vai kaut kā Citādi ierobežot viņu tiesības. Nedrīkst uzspiest zemniekiem kolektivizāciju pret viņu gribu. Sīkā zemniecība atsvabināma no nesamaksātiem nodokļiem un banku parādiem. Atceļamas ūtrupes un izbeidzama zemnieku saimniecību izputināšana.

Izvedama valsts administratīvā, tiesu, izglītības un skolu aparāta demokratizēšana. Demokratizējamas pilsētu un lauku pašvaldības, piešķirot tām pašnoteikšanos un izdarot pašvaldību orgānu vēlēšanas uz tādiem pašiem pamatiem kā tautas pārstāvniecības vēlēšanas.

Pabalstāmas un veicināmas tautas izglītības un kultūras lietas. Atceļami visi ierobežojumi, kuri traucē strādnieku, amatnieku un zemnieku bērniem apmeklēt skolas. Jāsniedz bezmaksas izglītība no tautskolas līdz augstskolai. Jādemokratizē augstskola, jāizsniedz studentiem neatmaksājamas stipendijas, jāatbalsta teātri, klubi un citas mākslas un kultūras iestādes, izmetot no šīm iestādēm Ulmaņa kameru ieliktos kultūras lietu analfabētus un izvirtuļus un nododot to vadību pašiem kultūras darbiniekiem.

Atceļami visi ierobežojumi nelatviešu tautībām. Jāatļauj katrai tautībai lietot savu mātes valodu skolās, teātros, presē, sapulcēs, reliģiskos sarīkojumos utt.

Jālegalizē Latvijas Komunistiskā partija.

Šīs ir galvenās darba tautas prasības demokrātiskajā Latvijā. Visus pārējos jautājumus izlems tautas izvēlēts parlaments, ņemot vērā katras šķiras, grupas, profesijas un nacionalitātes prasības.

Rīgā 1940.g. 21.jūnijā.

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomiteja.

 

 

 

Latvijas Komunistiskās partijas CK 2.sekretāra Žaņa Spures runa tā sauktās Latvijas tautas saeimas 1.sesijā par valsts varu Latvijā.

21.07.1940

Pilsoņi, pilsones, Saeimas deputāti! Likumīgi ievēlētajiem tautas pārstāvjiem - jaunajai Saeimai šodien jāizlemj, kādu ceļu turpmāk ies Latvija, t.i., jāizlemj jautājums par valsts varu. Kādai jābūt šai varai, par to pamatos mums savus norādījumus jau devuši mūsu vēlētāji - strādnieki, zemnieki, karavīri un darba inteliģence; mums kā patiesiem tautas pārstāvjiem, kam tauta uzticējusies visā pilnībā, viņas prasības jāievēro un jāizpilda pilnā apjomā.

Mēs saprotam strādnieku šķiras, zemnieku, karavīru un darba inteliģences prasības; mēs saprotam to spēku un nesalaužamo gribu, ar kādu tauta uzstāda savas prasības un prasa galīgi un uz visiem laikiem izlemt jautājumu par valsts varu Latvijā.

Gadu desmitus, pat gadu simtus Latvijas tauta ir smakusi nebrīvības jūgā, bet it sevišķi pēdējie reakcionārā režīma gadi noveda Latviju un tās tautas bezizejas stāvoklī. Mēs vārda pilnā nozīmē atradāmies bezdibeņa malā. Vecā, plutokrātiskā valdība sviedās no vienas avantūras otrā un tādā kārtā ieveda valsti strupceļā kā ārējā, tā iekšējā politikā. Vecā režīma iekšējās politikas rezultāts bija tas, ka strādnieku šķira, zemniecība, darba inteliģence bija novesta tādā stāvoklī, ko var salīdzināt tikai ar viduslaiku verdzību. Bija atņemta katra iespēja organizēties. Likvidētas tika pat tās niecīgās tiesības, kādas pastāvēja vecās, pilsoniskās demokrātijas laikā; noteicošie bija policijas runga un cietums. Varmācība un patvarība bija vecās valdības galvenais un pat vienīgais ierocis pret tautu.

Kamēr šaura kliķe tukšoja valsts kasi, aplaupīja valsti un darba tautas organizācijas un biedrības, valstī tai pašā laikā valdīja milzīgs posts un bezdarbs, Latvijas tauta bija iedzīta visdziļākā nabadzībā. Cik liels bija bezdarbs Latvijā, var spriest kaut vai no tā, ka valdība, lai gan visādiem līdzekļiem un paņēmieniem rūpīgi slēpa faktisko stāvokli, lai gan presē un sapulču runās skandināja un rakstīja, ka Latvijā bezdarba neesot, bet darbaspēka pat trūkstot, - šī pati valdība bija spiesta atklāti atzīties - publicēt, ka Rīgā vien ir vairāki tūkstoši bezdarbnieku. Ja šī kliķe bija spiesta pateikt, ka Rīgā vien ir tūkstošiem bezdarbnieku, tad tas liecina, ka par bezdarbu runāt ir par maz, bet jārunā par postu un badu.

Puse fabriku strādāja ar saīsinātu darba nedēļu. Tas arī bija bezdarbs. Ar Darba centrāles, šīs policejiskās iestādes, palīdzību strādniekus ķēra un dzina uz laukiem, lai lielajiem lauku saimniekiem būtu lēts darbaspēks. Izputināja strādnieku ģimenes, netaupīja pat viņu bērnus. Bet valdības kliķe bāza kabatās tūkstošus un atkal tūkstošus. Lai piepildītu savas kabatas, neviens līdzeklis šiem kungiem nebija par sliktu.

Minēšu tikai dažus faktus.

Gandrīz visus šīs kliķes varasvīru, radinieku un draugu privātos parādus dzēsa ar valsts resp. Latvijas Kredītbankas līdzekļiem. Piem., J.Bensonam dzēsti Ls 32 000, A.Petrevicam Liepājā - Ls 10 000. Burkevicam dzēsti Ls 138 016, jo Kredītbankas direktors to atzinis par “cilvēciski nepieciešamu un valstiski lietderīgu”. Tautai plēš ādu un - atļaujiet nenosaukt vārdā - bāž kabatā naudu! Bet strādniekiem, bezzemniekiem un darba inteliģencei nodrošināt kaut minimālo vasaras atpūtu - to šie kungi neatzina par cilvēciski nepieciešamu un valstiski lietderīgu darbu!

Sociālā nodrošināšana kļuva par tukšu skaņu, kuras galvenais uzdevums nebija vis tautas veselība un tās aizsardzība, bet gan ienākumu avots dažādiem krustdēliem. Slimokasu līdzekļi aizgāja zagļu kabatās. Nopietnai un lietderīgai strādnieku ārstēšanai līdzekļu nebija. Darba aizsardzība bija labums kungu rokās. Nelaimes gadījumus un sakropļojumus, kas beidzās ar nāvi, atklātībai slēpa vai nostādīja tā, it kā vainīgs bijis pats darba darītājs - strādnieks. Nelaimes gadījumā cietušajam strādniekam nomirstot, viņa ģimene labākā gadījumā saņēma tikai 30% cietušā izpeļņas, kamēr Padomju Savienībā tādos gadījumos ģimene saņem 100% pensiju.

Uz kurieni šāda politika veda? Uz strādnieku šķiras materiālo un fizisko iznīcināšanu!

Vienīgā iestāde pie vecās valdības - Ulmaņa valdības, kur strādnieks ātri iekļuva, bija - cietums. Un ieslodzīto skaita ziņā Latvija vecās valdības laikā varēja lepoties; šai ziņā tā ieņēma 1.vietu Eiropā. Cietumos sēdēja pāri par 4000 ieslodzīto, Latvija bija pārvērsta par tautas cietumu! Es vaicāju: vai ir kāds, kas vēlētos šo laiku atgriešanos? Nav! Vēlēšanas 14. un 15.jūlijā pierādīja, ka tādu gan nav. Pat pieminēt šo kliķi vairs nevēlas. Tā ir saujiņa kapitālistu, ekspluatatoru un bagātu zemes īpašnieku, kas Latviju veda uz iznīcību.

Zemniecība cieta ne mazāk kā strādniecība. Tikai niecīga daļa zemniecības - bagātie lielsaimnieki, kas varēja brīvi tukšot valsts kasi, sēdēja “1934.g. 15.maija saulītē”. Pārējā zemniecības daļa tās vairākumā bija apkrauta nodokļiem, sodiem, piespiedu atvilkumiem un ūtrupēm. Nododot labību un lopus, zemnieks naudas vietā saņēma tikai kvītis. Tika kurināts naids starp laukiem un pilsētu. Zemniekiem stāstīja, ka pie viņu posta un nabadzības vainīgi strādnieki, bet strādniekiem savukārt, ka vainīgi zemnieki. Zemi bija sagrābuši savās rokās direktori un augstie ierēdņi - cilvēki, kas tikai vasaras brīvlaikos izbrauca laukos paciemoties, kamēr īstajam darba rūķim bija jāvergo par tiem - zemi dabūt tas varēja cerēt tikai pēc nāves. Īsto darba rūķi mācīja paciesties un zemāk muguru liekt lielsaimnieku priekšā. Es atkal vaicāju: vai ir kāds, kas gribētu, lai šie laiki atgriežas? 14. un 15.jūlijs pierādīja, ka arī lauki to negrib. Un negribēs nekad!

Laukos gaida zemi. Zemnieki šo zemi no Saeimas arī saņems. Šausmīgi tagad pat iedomāties, kādos apstākļos mums bija jādzīvo. Piemēram - zemnieks par litru piena saņēma 4-8 sant., bet pilsētnieki maksāja 22 sant. Kur palika šie pārējie santīmi? - To mēs uzzinām no atstātām kvītīm: šie santīmi aizgāja un saplūda tūkstošos latos dažādās piena centrālēs, resp., kliķes varasvīru un viņu radinieku kabatās.

Kādā stāvoklī bija tautas izglītība? Tur bija ievesta viskrasākā veidā tautai naidīga politika. Izglītība kļuva pieejama tikai bagātajām aprindām. Nabadzīgo aprindu bērni par vidusskolas izglītību pat sapņot vairs nevarēja. Pat 6 klašu pamatskolas izglītība strādnieku bērniem sāka kļūt nepieejama. No skolām izmeta visus progresīvos darbiniekus. Skolu mācības programma bija reakcionāra. Lielās bailēs no progresīvām idejām skolās bija izmesta pat krievu valoda.

Inteliģence, mākslas un kultūras darbinieki drīkstēja tikai slavināt veco, izvirtušo Ulmaņa iekārtu. Zinātne, māksla un kultūra bija novesta tādā stāvoklī, ka zemāku pagrimšanu grūti pat iedomāties. Literatūrā, tēlniecībā un teātra mākslā valdīja gara nabadzība. Ulmaņa ieceltie nejēgas un nemākuļi sēdēja zinātnes un mākslas kultūras iestādēs. Visu radošo, jauno, patieso un jebkuru pašiniciatīvu nežēlīgi apspieda. Īstu patiesas mākslas, zinātnes un kultūras darbu šis laiks nedeva. Pastāvēja tikai viena lieta - latviešu tautai naidīgas kliķes slavināšana. Zinātnes, mākslas un kultūras darbinieki materiālā ziņā bija nostādīti tik slikti, ka to grūti iedomāties.

15.maija trulā un mantkārīgā kliķe lietoja visus līdzekļus, lai tikai ilgāk varētu sēdēt tautai uz kakla. Bet tautas ciešanu mēram bija savas robežas. Tagad šī ienīstā vara satriekta un nekad vairs necelsies! Sācies jauns laiks - saimniecības, zinātnes, mākslas un kultūras ziedu laiks. Vai līdz šim varēja pastāvēt Latvijas tautas sadarbība politikā, saimnieciskā un kultūras laukā? Nē, nevarēja! Līdz ārprātam tika kultivēts šovinisms. Latgali uzskatīja par Latvijas koloniju, kur bija dabūjami lētie vergi lielsaimniekiem un fabrikām. Karavīriem neļāva sarunāties mātes valodā. Vienu nāciju rīdīja pret otru. Visu to darīja šaurās, reakcionārās kliķes vārdā.

Īstā nacionālās kultūras attīstība būs iespējama tikai tagad. Tie ir salti meli, ja runā par nacionālās kultūras beigām Padomju Latvijā. Paskatoties uz Padomju Savienību, tūlīt redzam, ka tur plaukst atsevišķu tautu nacionālā kultūra tā kā vēl nekur un nekad. Tāda pat nākotne sagaida arī Latviju.

Vecās valdības ārējā politika bija Latvijas tautām kaitīga un briesmu pilna. Tautas intereses prasīja visciešāko draudzību un sadarbību ar Padomju Savienību, bet valdošā kliķe nebeidza nodarboties ar naida pilnu politiku pret mūsu lielo kaimiņu - Padomju Savienību. Mēs zinām, kā tas viss notika. Draudzības vietā mūs gatavoja karam ar Padomju Savienību. Karaspēku sagatavoja partizānu karam ar Padomju Savienību. Tā bija provokācija, un tāpēc nāca atmaksa par šo darbu. Savā naidīgajā politikā pret Padomju Savienību valdošā kliķe pārvērta Latviju par avantūras ieroci Eiropas imperiālistu rokās, kas gribēja pārvērst Latviju par placdarmu uzbrukumam Padomju Savienībai. Kara provokatori, kas sēdēja pie varas, tirgojās ar Latvijas brīvību un neatkarību; viņi gribēja kopā ar Eiropas imperiālistiem ieraut Latviju karā, to iznīcināt un pārvērst degošā gruvešu kaudzē. Tas bija viņu nolūks!

Latvijas tautas aiztrieca ienīsto valdību. Latvijas tautas ir ņēmušas savas dzīves tālāko veidošanu savās rokās. To pierāda 14. un 15.jūlija vēlēšanas un Latvijas Darba tautas bloka uzvara. Darba tautas bloks apvieno ap sevi Latvijas tautas vairākumu, visus mūsu dzimtenes patiesos patriotus un aizstāvjus. Darba tautas bloka uzvara iezīmē vēsturisku pagriezienu Latvijas dzīvē. Tas nozīmē, ka uz visiem laikiem darīts gals kapitālistu un lielsaimnieku varai un valdīšanai Latvijā. Tauta ir ņēmusi varu savās rokās un izveidos īstu tautas varu. Saeimai kā vienīgajai patiesai un īstās tautas gribas izteicējai dotas tiesības tautas prasības izpildīt un likumīgi ar tautas bloka uzvaru nostiprināt un noteikt valsts varas veidu. Šīs tiesības Latvijas darba tauta ieguvusi cīņā pret ienīsto, veco ekspluatatoru varu.

Izlemjot jautājumu par valsts varu, mums jāvērš skati uz mūsu lielo kaimiņu - Padomju Savienību. Daži fakti par Padomju Savienību.

Nodibinoties padomju varai, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ir kļuvusi par spēcīgu un varenu valsti. Tā kļuvusi par grandiozās sociālistiskās rūpniecības un visā pasaulē varenākās lauksaimniecības zemi. Padomju Savienības saimnieciskā, politiskā un kulturālā varenība balstās uz visu Padomju Savienībā ietilpstošo padomju sociālistisko republiku saimniecisko, kulturālo un politisko spēku.

Sevišķu uzplaukumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienība piedzīvo piecgades laikā. Par to liecina tādi fakti:

Azerbaidžānas republikā smagās rūpniecības produkcijas vērtība 1913.g. bija 402 milj. rubļu, bet 1937.g. - jau 2 247 000 000 rubļu. Tas ir gandrīz seškārtīgs produkcijas pieaugums. Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republikā 1913.g. smagās rūpniecības produkcija līdzinājās 2157 milj. rubļu, bet 1937.g. - 3,5 reizes vairāk. Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās Republikas smagās rūpniecības produkcija 1913.g. deva 160 milj. rubļu, bet 1937.g. - 1 mljrd. 737 milj. rubļu, t.i., 15 reižu vairāk.

Šie piemēri liecina par Padomju Sociālistisko Republiku grandiozajiem panākumiem, kādus nepazīst neviena kapitālistiskā zeme.

Šie panākumi sasniegti, pateicoties strādnieku, zemnieku un darba inteliģences enerģijai, entuziasmam un radošajam darbam padomju varas vadībā.

Nepieredzētus sasniegumus Padomju Sociālistiskās Republikas var uzrādīt arī nacionālajā kultūrā, zinātnē, mākslā, rakstniecībā un visās pārējās kultūras nozarēs. Tā, Azerbaidžānas Padomju Sociālistiskā Republikā agrākās buržuāzijas varas laikā bija tikai 50 000 skolas audzēkņu, bet 1939./40. mācību gadā - 1 milj. Agrāk tur nebija nevienas augstākās mācību iestādes vai tehnikuma, bet tagad - 80 augstāko mācību iestāžu un tehnikumu. Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republikā 1914.g. bija tikai 1800 skolotāju, bet 1939. g. - 32 800 skolotāju. Armēnijas Padomju Sociālistiskā Republikā 1913.g. lasīt pratēju bija tikai 15%, bet 1940.g. to ir jau 93%. Agrāk tur nebija nevienas augstākās mācību iestādes, bet tagad tur ir lielāks skaits augstāko mācības iestāžu ar 11650 studentiem. Priekš revolūcijas Armēnijā nebija neviena teātra, tagad ir 25 teātri utt.

Šie fakti pierāda, kāda nozīme ir padomju varai saimnieciskā un kultūras darbā.

Izlemjot jautājumu par valsts varas raksturu Latvijā, mums vēlreiz jāvērš skati uz Padomju Savienību. Lielā vēsturiskā Padomju Savienības pieredze mums māca, ka tikai padomju vara ir īstā darbaļaužu aizstāve un sargātāja. Tikai padomju vara ir patiesa tautas vara, kur valda pati darba tauta - bez kapitālistiem, bez muižniekiem, bez lielajiem zemju īpašniekiem un tautas apspiedējiem.

Visas pārējās varas, kā to esam redzējuši kapitālistiskās valstīs, tāpat arī no rūgtās pieredzes mūsu pašu zemē, nav nekas cits kā tautas krāpšana, un visi lozungi par tautas brīvību un vienlīdzību kalpo šauras bagātnieku kliķes interesēm, kur saujiņa tautas apspiedēju valda pār tautas vairākumu.

Padomju Savienībā verdzība un apspiešana iznīcināta uz visiem laikiem, iznīcināta iespēja vienam cilvēkam izmantot otru, dzīvot no sveša darba augļiem. Ikvienam darba cilvēkam nodrošinātas darba un atpūtas tiesības, nodrošinātas vecumdienas un tiesības gūt izglītību. Rūpes par cilvēku tur ir galvenais dzīves pamatnoteikums.

Tikai padomju vara ir īsta, patiesa, demokrātiska valsts vara. Tikai caur savām padomēm visi darbaļaudis patiesi piedalās valsts vadībā un veido brīvu un laimīgu dzīvi. Padomes ir tā valsts forma, kas apvieno strādniekus, zemniekus, inteliģenci. Padomes ievirza savus vadītājus un organizatorus valsts politiskajā un saimnieciskajā vadībā.

Padomju Savienībā uz visiem laikiem iznīcināta nacionālā apspiestība un netaisnība. Visas Padomju Savienības tautas ir viena vienota saime. Tikai padomju vara var dot iespēju attīstīties talantiem no tautas vidus, pati tos izvirzot. Neviena zeme nezina un nav zinājusi tādu nacionālās kultūras uzplaukumu kā Padomju Savienības tautas. Padomju Savienībā nav vairs atpalikušu tautu.

Padomju Savienības piemērs mums māca, ka tikai padomju vara var nodrošināt mums mieru, maizi un brīvību kā pilsētās, tā laukos un atbrīvot Latvijas tautas no ekspluatācijas un beztiesības stāvokļa. Tikai padomju vara mums nodrošinās politisko, saimniecisko un kultūras uzplaukumu.

Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šī brīža pasludinās padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā.

Latvija tiks pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku!

No šī brīža visa vara Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikā piederēs pilsētu un lauku darbaļaužu padomēm. Saeima ir pilnīgi pārliecināta, ka visa tauta apvienosies ap padomju varu par pilnīgu darba tautas uzvaru, par Latvijas labklājību, par saimniecisko uzplaukumu un par mūsu tautas laimi. Lai dzīvo Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika! Lai dzīvo darbaļaužu padomes! Lai dzīvo visu darbaļaužu tēvija - Padomju Savienība!

 

 

Kalnbērziņš Jānis

September 17 1893 near Katlaklans(nearRiga) 04.02.1986 Riga., politcian of Latvian Soviet Socialist Republic. Member of the CPSU (1917). Worked in Riga port. Fought for Soviet rule in Latvia; 1919 withdrew to Russia. 1919-20 Participant in the Russian Civil War. 1923-25 ​​and 1928-29 studied at the Western National Minorities Communist University in Moscow. Sent by Komintern in 1925-28 and 1936-39 he worked in illegal party work in Latvia. In 1931-33 he studied at the Red Vocational Institute in Moscow. In 1938 he was elected secretary of the Central Committee of the underground Communist Party of Latvia. 1939 arrested and imprisoned. 1940 Released by the USSR. 1940-59 Secretary I of the Central Committee of the Latvian Communist Party. (After the death of Stalin = subordinated under Soviet revisionist degenerated Soviet Union)

 

империалистических держав в Латвии

(1917-1920 гг.)

 Лейт А.И. Агрессия

СОДЕРЖАНИЕ:
Введение (3).
Глава первая. Латвия до ее превращения в зависимое от империалистических держав полуколониальное государство (11).
Глава вторая. Буржуазные националисты Латвии - злейшие враги латышского и русского народов, агенты империалистических держав (37).
Глава третья. Разграбление Латвии американо-английскими империалистами (54).
Глава четвертая. Борьба Советской России за мир с Латвией (78).
Глава пятая. Использование Латвии американо-англо-французскими империалистами в борьбе против Советской России (91).
Глава шестая. Экономика Латвии во власти иностранного капитала (107).
Заключение (122).

Из введения: Настоящий очерк представляет собой попытку осветить вопрос о том, как один из наиболее развитых в промышленном отношении окраинных районов царской России - Латышский край был превращен западноевропейскими и американскими империалистами в зависимую аграрную страну. В работе освещена агрессивная политика империалистических держав, осуществлявших грабеж и закабаление латышского народа в период военной интервенции в Советской России, показано, как созданное империалистическими державами с помощью злейших врагов латышского народа - буржуазных националистов и их агентуры - социал-демократов латвийское буржуазное государство использовалось в борьбе против Советской России...

 

 

Organ des Zentralkomitees der Kommunistischen Partei Lettlands

"Rote Fahne" vom 1. März 1919

"Rote Fahne" vom 1. April 1919

"Rote Fahne" vom 12. April 1919 (Ausschnitt)

"Rote Fahne" vom 16. Mai 1919

"Rote Fahne" vom Mai 1919

"Rote Fahne" Titel Mai 1919

18. und 21. Mai 1919

"Rote Fahne" - Titelseiten 1919

 

Livländische rote Front (16. Mai 1919)

Der Text des Friedensvertrages (Auszug)

 

 

 

 

First May 1919 - RIGA

Long live the socialist revolution in Latvia !

Create the Latvian Section of the Comintern (SH) !

 

 

 

Marksisma-ļeņinisma klasiķu arhīvs

 

 

 

Komunistiskās partijas manifests.

1848

(PDF)

K.Markss, F.Engelss. Komunistiskās partijas manifests. 2014. latviešu.

 

 

 

LATVIAN